Valdis Atāls

Valdis Atāls

Mūziķis , dzejnieks un gleznotājs

Dzimis 1950. gada 25. novembrī Preiļu rajonā

Precējies . Sieva Ivonna ; meita Elizabete absolvējusi mākslas pedagoģiju Latvijas Universitātē , studē Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā

Mācījies Alojas Ausekļa vidusskolā , Limbažu arodskolā

Restaurējis Cēsu Sv. Jāņa un Ķempju baznīcu , Jērcēnu un Ēveles muižu u . c .

Strādājis par celtnieku , pedagogu , restauratoru , interjeristu , kamīnmeistaru

Izdevis sešus dziesmu albumus , dzejoļu un aforismu krājumu Domas un lirika (1998)

Gleznot mācījies pie Jāzepa Pīgožņa un Jāņa Pauļuka . Personālizstādes bijušas Cēsīs , Limbažos

Sakārtojis, ilustrējis Egīla Bāra dzejoļu krājumu ,, Nulles vienkāršošana ” (2001)

Radījis vairāk nekā 40 mākslinieciskas formas kamīnu

Andrejs Dripe par Valdi 1975. gadā

Andrejs Dripe

1975.04.01 žurnāls ,, Liesma ” - Valdis Atāls (Vladimirs Šatrovskis)

Vladimirs Šatrovskis . Domāju , ka mazliet pazīstu šo puisi . Dzejas izpratējs esmu pavājš , viņš mani vairāk saista kā cilvēks , kā sarunu biedrs , kaut intuitīvi jaušu - arī dzejā Vladimirs , ja vien neapsīks pacietība , sacīs kaut ko savu un varbūt pat paliekošu .Viņš glezno , nodarbojas ar lietišķo mākslu , veido mozaīkas , mežos vāc īpatnējas formas koku saknes , piepes , zarus un saskata te daudz tāda , kas citu acīm paliek apslēpts . Viņa istabiņa ir kā maza muzeja filiāle . Vēl dzied , spēlē ģitāru . Un , protams , raksta dzeju . Vai nav tā kā par daudz ? Kura aizraušanās paliks par galveno ?

« Darot vienu un pēc tam otru , es it kā atpūšos un rodu jaunas atziņas . Šī mijiedarbība vismaz man ir svētīga . Varbūt rītdiena man nepiedos šādu svaidīšanos , bet šodien es citādi nevaru . Šobrīd šīs atziņas uzkrāt man ir svarīgi . Bet galvenais - tā ir dzeja , » saka pats Vladimirs jeb Valdis , kā viņu sauc draugi . Viņš dzimis , Latgalē , Krāslavas pusē , 1950. gadā . Beidzis Limbažu 18. profesionāli tehnisko skolu . Pēc kvalifikācijas - plaša profila celtnieks . Strādājis par krāsotāju , par māksliniecisko noformētāju , pat par audzinātāju savā bijušajā skolā . Pašlaik ir biatlona šautuves pārzinis un līdz ar citiem ir diezgan pārsteigts par šo amatu , jo no sporta stāv patālu . Pirmo dzejoli uzraksta četrpadsmit gadu vecumā , un pēc desmit gadiem tieši šis dzejolis publicēts žurnālā « Karogs » . Bērnības visgaišākais tēls ir vectēvs . Šis vīrs ( viņš vēl tagad ) pilns tautas dzīves gudrības , smalka humora un šķelmīgas labsirdības . Viņš mazo Valdi iemāca lasīt jau četru gadu vecumā . « Par ko cilvēks smejas no rīta , par to raud vakarā , » teicis vectēvs . « Šī doma droši vien neies secen arī man , tomēr esmu optimists . Esmu par veselīgu humoru un neciešu gaušanos ne dzīvē , ne dzejā . Cilvēkam vajag lielu ticību , ka pasaule ir neatkārtojama un skaista , » saka Valdis . Šodien Vladimirs ir cēsnieks . Iemīlējis senatnīgo pilsētiņu , kļuvis tās patriots , atradis šeit dzīves biedri . Tiešs , atklāts , enerģisks - iejaucas , kur vajag un kur nevajag . Dažreiz varbūt liekas drusku vējains , drusku nenopietns , citreiz , kad iedziļinās viņa domu gaitā , - gudrāks un vērīgāks , nekā to varētu gaidīt divdesmit četru gadu vecumā . Spēj pateikt atziņas , kas liek pieklust un padomāt .

Valda Atāla 1987. gadā izdots dzejolis

Valdis Atāls

un pavasaris perē kā pa vecam

un jaunu spalvu noplūk ziemas suns

man arī atjaunotne neiet secen

no veciem prauliem darinu es sveces

ar prieku balsi tapsēju kas skumst

viss zaļos dūmos piebriedis un gribošs

iet saule gurnus šūpodama pļavu

žogs nomaskējis mētrām kailās ribas

met čūska ādu jaunai mīlestībai

un arī es pret pasauli pliks stāvu

nāc paglābies pie manis vēja dzītā

es būšu apinis un peļķe kurā brist

no tavām lūpām mēmi atraisītām

es dzeršu to kas nesniedzams ir citam

jo šajā peļķē atspīd debesis

tik neatskaties pulksteņos un balsīs

nekur nav atbildes kurp mūsu asins rit

mēs elpas dzirnavās to nesakamāmo malsim

un mēness pakavu pie siena zārda kalsim

līdz zāle ziedus sāks caur kauliem dzīt

Acis : jauno dzeja , Rīga , Liesma , 1987

Iznomājamā vasarnīca - 2

Jānis Gabrāns : Iznomājama vasarnīca… baznīcas tornī / Druva / 31-03-2015

Iespējams, šo stāstu varētu likt rubrikā “Novadnieks”, jo pagājuši 37 gadi , taču likās, ka šis ir labs stāstiņš brīvbrīdim , sagaidot nedēļas nogali .

Lai arī sen esmu saistīts ar Cēsu Sv. Jāņa baznīcu , stāstu par Haralda Sīmaņa štābiņu baznīcas tornī uzzināju pavisam nesen . Protams , cēsnieki zina , ka viņš ar saviem domubiedriem savulaik licis tornim skārda jumtu , bet , iespējams , ne tik daudzi zina , ka telpa , kurā jumta licēji uzturējās brīvos brīžos , saglabājusies neskarta līdz mūsdienām .

Arhitekts Raitis Jelevičs , kurš dalījās ar šīm fotogrāfijām , sevi nesauc par štābiņa atklājēju , jo cilvēki jau zinājuši par šo vietu . 2013.gadā viņš kopā ar būvkonstruktoru kāpuši tornī virs zvanu līmeņa , lai apsekotu konstrukciju stāvokli . Uzkāpjot pāris līmeņus virs mūra daļas, skatienam atklājusies telpa , kurā bijis štābiņš . “Sev to fiksēju kā atklājumu , bet, runājot ar cilvēkiem , sapratu , ka viens otrs par to zināja . Interesantākais , ka kopš tiem laikiem , šķiet, neviens nav tur bijis , jo viss saglabājies tieši kā tolaik .”

Atceroties stāstīto , ka tornī strādājis arī Valdis Atāls , zvanīju viņam , un Valdis dalījās tā laika atmiņās : “ Man tie laiki ir kā augšanas piedzīvojums , kā disciplīna . Parasti saka , ka tos , kurus Dievs mīl , Viņš pārbauda , bet Sīmanis parasti piebilda – ne no tāda augstuma . Tomēr pierunājām mācītāju Rubeni , lai katru dienu , kad strādājām , veic aizlūgumu par mums . Lai viņam būtu drošas saiknes ar Dievu , nepārkāpām darba drošības noteikumus , lai nebūtu jāuzveļ vaina mācītājam par sliktu lūgšanos vai Dievam par sliktu uzmanību pret mums .” Galvenais jumta likšanas procesā bijis H. Sīmanis , pēc profesijas jumiķis , viņam palīdzēja Valdis Atāls , Arvīds Ulme , sākotnēji arī puisis no Latgales Vitālijs Kolomējevs . Trīs gados viņi pilnībā nomainīja skārda segumu , nepieciešamības gadījumā mainot arī dēļu klājumu . H. Sīmanis darbu veicis ar ļoti lielu atbildību , ko apliecina V. Atāla stāstītais gadījums : “ Kādu reizi , kad meistars uz dažām dienām bija prom , mēs kā čaklie rūķi paspējām kādā platībā uzlikt skārdu , ko viņš pārradies noplēsa un lika pats . Ne jau tāpēc , ka mēs būtu slikti uzlikuši , bet tāpēc , ka viņš gribēja būt atbildīgs no A līdz Z. Sīmanis teica – negribu , lai manas dzīves laikā kāds saka , ka jumts nekam neder .” V. Atāls stāsta , ka šī telpa bijusi ne tikai atpūtai , pusdienošanai , tajā uzņemti arī viesi : “ Kaut kur atradām zīmi “ Iznomājama vasarnīca “ Imanta ””, pienaglojām savā patvērumā un , kad atnāca viesi , viņiem varējām šo vietu “ iznomāt ”. Tā bija radoša vieta . Ja kāds ieradās ar grādīgo , neatteicāmies , kā saka , no dāvanas Dieva priekšā . Protams , pēc tukšošanas pie darba vairs negājām , jo negribējām apdraudēt ne darbu , ne sevi . Lai gan sevi tāpat bijām apdraudējuši , jo pa stāvajām kāpnēm bija jākāpj lejā .” Jautāts , vai vasarnīcā skanēja dziesmas un ģitāras , Valdis norāda , ka šajā laikā baznīca piederējusi mūzikai , ko komponēja un uz ērģelēm spēlēja , kā arī izdziedāja Haralds : “ Viņš mums un viesiem atskaņoja savus jaundarbus . Tas bija brīnumu laiks viņam un arī mums . Cēsis un baznīcas tornis bija kā garīgā ligzda , kurā tajā laikā uzkāpa daudzi radoši cilvēki , tostarp Imants Ziedonis , Marģeris Zariņš , Aivars Neibarts , citi . Lai arī tas bija smags un riskants darbs , šis laiks palicis pozitīvā atmiņā .” V. Atāls stāsta , ka , viņaprāt , Cēsu baznīca ir vienīgā , kur bijis šāds štābiņš , lai arī strādājuši citās baznīcās . Citviet darbs nav bijis tik ilglaicīgs . Attēlos redzamas alus pudeles ar tā laika etiķetēm “ Senču ”, “ Kurzemnieks ”. V. Atāls saka , ka tās neesot viņu atstātas , jo neviens no viņiem alu nav dzēris : “ Droši vien ar tām ieklīda Bergmanis vai Neibarts , jo neliedzām vasarnīcā ierasties ar alu , ja vien atnācēji zināja , kā pēc tam ar savām kājām aiziet .” Zinot šīs trijotnes nacionālo domāšanu, jautāju , vai vasarnīcā izskanēja arī pastāvošo iekārtu kritizējošas domas . “Nē , darot svētu darbu , nekādas ģeķības prātā nenāk . Tolaik nebijām orientēti uz brīvvalsti , bijām orientēti uz debesīm ,” saka V. Atāls .

Ināra Egle ( 2008. g. ) - Ārpus Rīgas pirmo Latvijas Tautas frontes nodaļu nodibināja Cēsu rajonā .

Tie , kas dibināja Latvijas Tautas fronti un atjaunoja Latvijas valsti , pēc tam atgāja malā un pieļāva , ka nāca citi , kas ieguva šīs valsts īpašumus , likvidēja rūpniecisko potenciālu , lauksaimniecību - "atdeva visu to , kas nes nodokļus un peļņu , un uztur šo valsti labklājībā". Tas bija viens no smagākajiem pārmetumiem , kas tagad izskan no LTF Cēsu nodaļas veidotājiem , kuri 1988.gadā nodibināja pirmo LTF nodaļu ārpus Rīgas . Viens no viņiem , dzejnieks un mūziķis Valdis Atāls , tagad teic , ka , redzot , " kādā situācijā šobrīd atrodas valsts , tā vien šķiet , ka mēs esam strādājuši ienaidnieka labā ".

Arī sarkanbaltsarkanais karogs vispirms esot sācis plīvot virs Cēsīm un tikai dažas stundas vēlāk - pār Jelgavu , atceras šā notikuma aculiecinieki . Atzīmējot LTF nodaļas dibināšanu , 11.septembrī Cēsu jaunās pils tornī Latvijas valsts karogu uzvilka tie paši cilvēki , kas to , asistējot toreizējam Cēsu muzeja direktoram Ivaram Zukulim , tornī uzvilka arī 1988. gada 20. oktobrī - Valdis Atāls , arhitekti Normunds Broks un Imants Timermanis , kā arī bijušais Augstākās Padomes deputāts Druvis Skulte . Vaicāts , kas pirms 20 gadiem noteica šīs četrotnes izvēli , D. Skulte tagad atbild : " Mēs toreiz bijām jaunākie . "

Tolaik D. Skulte bija viens no kompartijas sekretāriem , tā saucamais labais komunists , ko arī šodien atzīst viņa domubiedri . D. Skultes iesaistīšanās nodaļas valdē bijusi sava veida aizmugure . Viņš , tāpat kā Cēsu rajona nodaļas biedrs Jānis Kinna , kurš arī bija tā sauktajā LTF lēmumu sagatavotāju sešniekā , tomēr daudzus gadus atradās tuvu iespējām ietekmēt dzīvi Latvijā kā ilggadējās varas partijas Latvijas ceļa biedrs . Lūgts no šī viedokļa izvērtēt savu domubiedru pārmetumus , D. Skulte atzīst pieredzes trūkumu - tā nākusi tikai ar gadiem . Taču Latvijas valsts attīstība ir notikusi līdzīgi kā Lietuvā , Igaunijā un citās postsociālisma zemēs , " un mēs neesam ne tie labākie , ne sliktākie , bet vieni no viņiem " , saka D. Skulte .

Arhitektu faktors

LTF dibināšanas 20 gadus Cēsīs atcerējās ne tikai svinīgā pasākumā , bet arī ar šim notikumam veltītu speciālu izstādi Izstāžu namā . To Diena aplūkoja kopā ar gadadienas rīkotāju Ivaru Prauliņu , kurš sevi dēvē par LTF nodaļas funkcionāru , kā arī ar Valdi Atālu un rotkali Daumantu Kalniņu . Viņš pirms 20 gadiem strādāja apvienībā Daiļrade , un tieši mākslinieka darbnīca Vaļņu ielā 19a kļuva par pirmo koordinācijas centru LTF veidotājiem . Tajā no dzīvokļa tika ievilkta paralēlā telefona līnija , un rotkaļa uzdevums bija no deviņiem rītā atbildēt uz telefona zvaniem , pieņemt cilvēkus . Taču līdz tam rīta agrumā viņš jau bija paguvis ar divriteni apbraukāt cilvēkus , lai aicinātu viņus iesaistīties LTF . D. Kalniņš kopā ar Valdi Atālu un I. Timermani arī esot bijuši vienīgie nerīdzinieki , kas tā gada jūlijā piedalījušies atmodas aktīvistu sanāksmē Rīgā , ko rīkojis publicists Viktors Avotiņš .

Par otru Cēsu tautfrontiešu pulcēšanās centru var uzskatīt arhitektu biroju Rīgas ielā 7 . Tajā arī 1988. gada 26. augustā notikusi LTF nodaļas dibināšanas iniciatīvas grupas pirmā sanāksme , kurā piedalījušies arhitekti Ēriks Ozoliņš , N. Broks , I. Timermanis , kā arī D. Kalniņš , V. Atāls , vieglatlētikas treneris Normunds Rozenšteins , kultūras darbiniece Laila Vaičūna . Dažas dienas vēlāk iniciatīvas grupai pievienojies Cēsu sanatorijas meža skolas direktors Egons Bušs un D. Skulte, liecina Cēsu tautfrontiešu dokumentētā hronika , kuras galvenie notikumi fiksēti arī lenšu magnetofonā . Cēsu rajona nodaļas dibināšanas konferencē 1988. gada 11. septembrī par tās vadītāju ievēlēja Māri Lukaiži , kurš tāpat kā Cēsu Atmodas redaktors Andris Kavacis , jau aizgājis mūžībā . I. Prauliņš atceras , ka " Māris Lukaižis aizgāja pēkšņi laikā , kad gatavojāmies desmitajai gadadienai . Sirsniņa apstājās . Otrs piecdesmitgadnieks Andris Kavacis tikpat negaidīti mūs atstāja". LTF darbības kulminācijas laikā - 1991. gadā - Cēsu rajona nodaļā esot darbojušās 110 grupas , kurās kopskaitā bija 10 000 dalībnieku , kas nozīmējot , ka katrs sestais rajona iedzīvotājs bija LTF . Pēdējai LTF nodaļas aktīvistu kopbildei ir 1992. gada 11. septembra datums .

Garīgais fenomens

"Cēsīs ir garīgu kustība pilsēta , kuras cilvēki jūt arī eiropeisko . Tam pamatā ir garīgais fenomens ," saka Valdis Atāls , lūgts skaidrot , kāpēc tieši Cēsīs tika nodibināta pirmā LTF nodaļa . I. Prauliņš atgādina , ka tas nav vienīgais , ko cēsnieki izdarījuši pirmie - arī Ļeņina pieminekli pēc Ē. Ozoliņa iniciatīvas Cēsīs demontēja agrāk nekā citviet Latvijā , kur pēdējie " ļeņinekļi " krita tikai pēc 1991. gada augusta puča , taču Cēsīs - jau 1990. gada 17. oktobrī , un tas paveikts 31 minūtē un 27 sekundēs , stāsta I.Prauliņš . " Ļeņinekli " joprojām varot aplūkot guļošu muzeja dārzā , un šī saudzīgā attieksme , nepakļaujoties ārzemnieku vilinājumiem to pārdot , galvenokārt saistīta ar to , ka pieminekļa autors ir mākslinieks Kārlis Jansons . LTF nodaļas pirmsākumi esot meklējami Vides aizsardzības klubā un folkloras kustībā , " bet viss aizgāja pēc radošo savienību 1. un 2. jūnija plēnuma ", atceras I. Prauliņš . Jau dažas dienas vēlāk Cēsīs notika folkmūzikas festivāls , kurā izskanējušas drosmīgas runas un tautu modinošas dziesmas Egīla Zirņa , Ievas Akurateres , Andra Bergmaņa un viņu domubiedru izpildījumā . Tā paša gada 14. jūnijā Cēsīs notika pirmā demonstrācija no Rožu laukuma uz Gauju , kas VAK akciju fonā patiesībā bija veltīta izsūtīto piemiņai . Tā kļuva par tradīciju , katru gadu šajā dienā Gaujā palaižot vainagus . 16.jūlijā Cēsīs noticis Baltica 88 viens no pasākumiem , tā tuvojoties galvenajam notikumam - manifestācijai Mežaparkā un Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresam 1988. gada 8. un 9.oktobrī Rīgā . " Tā bija vienreizēja uzdrīkstēšanās , riska un baiļu sajūtas pārvarēšana , kas noveda pie rezultāta - Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošana . Daudziem cilvēkiem bija dota unikālā iespēja tajā piedalīties ," saka I. Prauliņš .

Sintija Lase - Valdis Atāls : Es atnāku atpakaļ savādāks

Sintija Lase - Valdis Atāls : Es atnāku atpakaļ savādāks ( Raksts publicēts 2005. gada 14. februārī )

Viņš runāja daudz . Par sevi trešajā personā . Par mākslinieku Valdi Atālu – komponistu , dzejnieku , gleznotāju , pajoliņu ...

Savās mājās Cēsīs viņš paskatījās arī uz tām dzīves lappusēm , kur rakstīts - izkrāso pats ! Tikai tās atstāja klusumā . Un tapa vieni vienīgi citādi citāti , kur piebildēm nav vietas . Tādēļ piebilžu nav . Piebildes nevajag ... Jo runā Valdis Atāls .

Caur bilžu gleznu par klusumu

Kad lietoju alkoholu , esmu nelietojamāks . Kad nelietoju , kļūstu drūmāks , ducīgāks , mazāk humoristisks . Bet man ir drošāka roka - gleznojot nedreb . Es nevaru tikt vaļā no smēķēšanas , kaut gan īstenība to gribu . Pīpēju daudz . Esmu garlaicīgs priekš sevis . Un , kad slinkoju , man patīk kā izdzisušam ugunskuram kūpēt , līdz es atkal ceļos liesmās un dodos pie darba .

Tautā saka : liels mākslinieks - lielas pauzes . Izrādās , ka kontaktējoties tik daudz informāciju nenes vis simboli , bet gan informatīvā telpa starp vārdiem . Bet arī valoda ir instruments , ar ko var rokas izlauzt .

Kad Haralds Sīmanis izdeva savu albumu , es lūdzu , lai viņš man velta pauzes starp dziesmām . Tas izklausās pilnīgi sarkastiski , bet - pauzes ir daudz rosinošākas nekā dziesmas , jo tajās paliek ierosināts emociju gaiss . Un nākamās dziesmas gaidīšana . Tā ir kā ieeja ierosinātā tukšumā , jo šis klusums , šī telpa ir iekustināta , un es , ieejot tajā ... Es iedarbinu pats sevi .

Apdraudēšana = pamošanās

Dzīves kārtība ir tikai tad , kad ir visi vajadzīgie komponenti - veselība , sadraudzīga vide , normāls sekss , veselīgi bērni . Patiesībā jau par veselību sāk runāt tikai tad , kad ir slikti . Par veselību parunāt nav iespējams . Ja tu man stāstīsi , cik esi vesels, es to nekādi nesapratīšu , bet , ja tu man stāstīsi , cik esi slims - tad gan .

Veselīgs dzīvesveids nozīmē būt harmonijā ar sevi , lai arī ko tu darītu , kaut vai pliks lektu āliņģī . Es nevarēju pārliecināt savu sieviņu Ilonu , ka dzīvoju veselīgu dzīvesveidu , kad 40 gados sadomāju izlēkt ar izpletni . Bet kam tad ir domāts izpletnis ? Tā ir glābšanās ierīce , ja avarē lidmašīna . Tādā pasākumā devos ne tikai , lai pārliecinātos , ka esmu bailīgs vai drosmīgs . To izdarīju tāpēc , ka biju iekšēji novadējies , rutinēts cilvēks rutinētās situācijās , man bija pierasts skats pašam uz sevi . Man tā bija pamošanās . Nu , piemēram , kad uz ielas piesitas huļigāni un iznāk kautiņš - skaidrs , ka tā nav laba lieta . Bet kā pēc tam izmainās attieksme pret dzīvi , saviem tuvajiem ! Vajag nedaudz apdraudēt cilvēku , lai viņš kļūtu aktīvs .

Latviešu himna par seksu

Es nepazīstu notis , es pazīstu harmoniju . Ja cilvēks dzied , viņam ir iemesls to darīt . Kādreiz domāju , ka Latvijas himna ir sacerēta krogā . Bet cik mums ir kolosāla valsts himna ! „ Kur mūsu meitas zied ” - nu , skaties , kādas skuķenes ( norāda uz šī raksta autori ... ) , kur vēl labāk ! „ Kur latvju dēli dzied , laid mums tur laimē diet ” - un vēl diskotēku galā gribās ! Ja meitas zied un dēli zied , un vēl ir diskotēka , viens nu ir skaidrs - līdz seksam tur nav tālu . Himna ir ļoti maģiska - dziesma un deja taču ir izglītības pamats , viens no kosmiskās enerģijas informācijas aprites veidiem . Ja būtu pasaules konkurss par valsts labāko himnu – nu , nebūtu mums konkurentu !

Dieva veidots kamīnkoks

Gribētos beidzot cilvēkiem parādīt , ka viņi visi ir talantīgi . Bet būs jāpaiet kādam brīdim , lai viņi tam noticētu . Es neesmu talantīgs cilvēks . Bet zinu , kā iekšēji jāatdodas , lai tiktu klāt savām enerģijām . Viss ir atļauts . Es varētu visu , izņemot dzemdniecību .

Lai radītu enerģētiski veselīgu darbu , ir jābūt enerģētiski veselai personībai . Es darbojos mūzikā , dzejā , glezniecībā , interjerā , būvēju kamīnus . Bet viss , ko radu , ir stāvokļa atspoguļojums , iekšējā grācija . Jo es nevaru būt gudrāks , skaistāks un arī ne talantīgāks , nekā patiesībā esmu . Varu tikai atspoguļot savu šābrīža stāvokli .

Veidojot kamīnus vai interjeru , man vienmēr līdzi bijusi ģitāra . Lai dziļi neielaistu kļūdu , bieži meditēju , ļaujot telpas varai mani atšifrēt un izstāstīt , ko tad īsti viņa grib . Es allaž kaut ko spēlēju - dzinu zosi . Un tad es satiku Murameju un ieminējos par albumu : „ Ha , Valdi , kāda tur problēma , taisām tik augšā ! Tikai neiedomājies , ka tu tur esi kaut kāds baigais dziedātājs - ņem un visu mierīgi izstāsti . Un neīdi daudz , citādi bļausi kā aizkauts āzis .” Pie tā arī līdz šim brīdim pieturos - es neīdu , es stāstu .

Patiesībā es tik ļoti , ļoti slaistos , tik aktīvi , mierīgi un dziļi slinkoju , bet , izejot no šī slinkuma , saprotu - tajā tukšumā kaut kas ir rosījies . Bet pēkšņi atnāku atpakaļ savādāks . Tā nav tāda neko nedarīšana . Es pilnībā atslēdzos , bet kāds vienalga manā vietā štancē . Nezinu , kas tas ir bijis . Varbūt pats Dievs grib pastrādāt , grib paslinkot , un tad nu viņš pie manis tā dara .

Divas astes

Man patīk dabas dīvainās lietas . Visdīvainākās . Šo akmens skulptūru atradu strautā - tā ir māte ar diviem bērniem . Bet tā savukārt ir koka saknīte , kas atgādina divastainu čūskiņu . Šis kociņš , ko viņa ir sagrābusi , ir viņas otra aste , un tas ir egoisma simbols - viņa žņaudz pati savu asti ! Un arī mēs , darot pāri līdzcilvēkam , atgādinām šo čūskiņu , kas žņaudz savu asti . Viņa ir mans pirmais skolotājs , kas parādīja , cik pašiznīcinošs ir egoisms .

Makšķernieku solidaritāte

Jaunība . Nesen precējies . Braucu makšķerēt uz ezeru 18 km no Cēsīm . Bet , kā jau padomju laikā , naudiņas daudz nav - braucu turp , samaksājis rubli , un dzelzs rublis stāv krekla kabatā atpakaļceļam . Gumijnieki , airi , makšķere uz pleciem , un ezers - kā radīts makšķerēšanai . Uzķeras breksis . Atvelku viņu līdz lavai , bet nav ar ko uzķert . Kamēr liecos , lai aizsniegtu ar roku , no mana krekla kabatas izkrīt dzelzs rublis un kā svārsts grimst uz leju ... Un līdaka - hop ! - saķer to rubli . Breksis man no nagiem izkrīt , līdaka rubli noēdusi , un es sēžu laivā , bruģējot uz ezera tāāādus vārdus ... Ja vien zivīm būtu kauns - no tiem vārdiem , ko es izverbju - viņas otrā krastā izkāptu ... Naktī divos ar kājām pārrodos mājās . Skaidrs - sieva netic , ka esmu bijis makšķerēt , jo ne zivju , nekā . Otrā dienā rakstu vietējai avīzei : „ Mīļie makšķernieki ! Palīdziet saglābt ģimeni ! Ja jūs ezerā noķerat metru garu līdaku un viņas vēderā atrodat dzelzs rubli , lūdzu , atdodiet ! ” Tikko raksts publicēts , jau zvana pie durvīm : „ Te ir rublis - es to līdaku noķēru ! ” Sieva notic , ka muldējis neesmu , un viss beidzot ir labi . Bet pēc mirkļa pie durvīm atskan vēl viens zvans , un ... zvanītājs man sniedz rubli . Kad man rokā jau bija ceturtais rublis , sapratu , ka laulības šķiršana ir neizbēgama . Tā makšķernieku solidaritāte mani gandrīz izzāģēja , bet beigās jau viss tomēr bija labi .

Valda Atāla iekaismīgu vārdu precīzs reizrēķins

Veselīgam dzīvesveidam vienvirziena formulas nav . Un arī nevajadzētu būt . Jo skaistajam nav standarta - tādēļ eksistē mode . Un arī veselībai nav standarta , jo to , ko es uzskatu par atveseļošanos , dažam liksies katorga .

Nevienā kalnā nevar uzkāpt , pirms tur nav pabijusi tava doma .

Civilizācija ir slima , bet to ir grūti pamanīt , ja par to nedomā . Pirmā atkarība ir nauda . Ja cilvēks sācis padoties šai atkarībai , tad pārējās atkarības ir vienas rokas attālumā .

Ja cilvēks ir iekaismīgs , viņš var iekaismīgi gleznot , makšķerēt , un viņš var arī iekaismīgi dzert .

Ja cilvēkam nav humora izjūtas , viņam ir slims prāts . Jo humors ir dvēseles izjokots prāts . Prāts grib būt taisns un precīzs kā reizrēķins . Bet dvēselei tas šķiet garlaicīgi , tā nav viņas smilšu kaste . Dvēsele stāv malā un domā , kā pielikt kāju priekšā ...

Cilvēkam jābūt ļoti harmoniskam , citādi viņš ar iekšējo stresa trīci kā ar atskaldāmo āmuru sadrupina savu iekšējo enerģiju . Harmonija ir likums , kuru pārkāpjot tu neizbēgami saņem sodu . Harmonija nav abstrakta , tā ir ļoti precīza - kā zinātne .

Roks ir vērtīga histērija , kamēr tu audz . Tas dod basu pa erogēnajām zonām , lai tu pa īstam apzinies savu dzimumu.

Profesionālisms iemāca melot dvēselei . Mūziķis - profesionālis ir tas , kurš pie jebkura dvēseles stāvokļa var nospēlēt to , ko viņam prasa , pat tad , ja viņam ir nosprādzis suns . Mīlestībā par profesionālismu sauc prostitūciju . Es esmu amatieris . Kaut gan arī amatieris var būt mauka .

Bērniem jau bērnībā vajadzētu izstāstīt visu par lamuvārdiem un iemācīt lamāties - parādīt , kā tas darbojas , kāpēc tas darbojas - un atmest . Pašaudīties ar kaķeni , pašaudīties ar ugunsšaujamajiem , un mest malā arī tos . Nevis kā Repše - tagad būs aizsardzības ministrs , jo nav līdz galam izspēlējies kariņu ...

Makšķerēšana nav ne sports , ne atpūta . Tā ir kaislība , līdzīga seksam : kad kaut kas ir galā , tu domā - ka tik nenoraujas ...

Romāns Koļeda - Cilvēks top klusumā ( 2012. g. )

Romāns Koļeda - Cilvēks top klusumā ( 2012. g. )

Kā mēs visi , arī Valdis nāk no bērnības , tikai tad viņu sauca pavisam citādi - par Vladimiru Šatrovski . Vārdu un uzvārdu Vladimiram nācās mainīt vēlāk politisku iemeslu dēļ . " Kolaboracionisma laikmetā , kad latvieši godīgi kalpoja partijai , mēs ar Haraldu Sīmani un Arvīdu Ulmi restaurējām Cēsu baznīcas torni . Ik pa brīdim mums piespēlēja kādu čekistu . Viens no viņiem uzrakstīja apmelojumu , un ar to sākās . Beigās , kad visa lieta bija savākta , man piesēja bandītismu . Toreiz man bija 27 gadi . Būtībā biju sava laikmeta produkts , tāds kautrīgais bezkauņa . Pēc horoskopa esmu Strēlnieks , bet ģenētiski no mātes mantojis tiešumu , varbūt pat zināmu pļāpīgumu , tāpēc visas idejas , kas galvā , man bija uz mēles . Sagadījās , ka nacionāli pārliecināti cilvēki mani noskaņoja antisovjetiski . Tas notika jau Valmierā , kad tur dzīvoju . Piemēram , mākslinieks un mūziķis Gundars Putniņš savu laiku bija nosēdējis un nebaidījās ar mani runāt par režīmu un piedzīvojumiem lēģerī . Kā zināms , liktenī eksistē matemātiska precizitāte , un mēs savā energolaukā darbojamies tik precīzi , ka šādus negadījumus jeb ļoti labus gadījumus nevar izslēgt - ja notiktu pretēji , es neietu savu ceļu . Tēlaini izsakoties , ja man paredzēts nazis mugurā , tad iešu , līdz sameklēšu , kurš to ietrieks . Atāls ir fatāls . Tiesā prokurors man prasīja deviņus gadus , bet iedeva tikai piecus . Gadu nosēdēju " stūra mājas " pagrabā , pārējo laiku pavadīju izsūtījumā Tālajos Ziemeļos , nometnē Labitnangu ciemā , kas atrodas uz salas Obas lejastecē . Vietējie iedzīvotāji tur bija hanti , mansi un seļkupi . "

Joki ar čekistiem

Jauno vārdu un uzvārdu Vladimirs pieņēma pēc atgriešanās no izsūtījuma , taču tā izvēli provocēja paši čekisti . " Saviem biedriem biju lasījis Vizmas Belševicas un Māras Zālītes darbus . Par to man čekā viens teica : " Zini , laikam esi bišķiņ iedomīgs , bet Zālīte jau tu nekad nebūsi . " Atbildēju : " Zālīte es nebūšu , nopļausiet mani , bet tad es būšu atāls ! " Pie tā arī paliku . Savukārt par Valdi mani uzrunāja kopš bērnības , tāpēc izvēlējos šo vārdu . " Ar " stūra mājas " pagrabiem Valdim , protams , saistās ļoti nepatīkamas atmiņas . " Biju ārkārtīgā depresijā , sevišķi tos četrus mēnešus , kamēr sēdēju vieninieka kamerā . Domāju , ka drošībnieki dzīvu mani ārā nelaidīs . Darīšu sev galu . Tad noskaidroju , ka nemaz tik drosmīgs gala darītājs neesmu . Meklēju Kristu , sarunu ar viņu , bet sapratu , ka tas ir gļēvulības akts , jo nevaru pieņemt lēmumu un gaidu , lai Dievs dotu atļauju šādai rīcībai , pats gan zinādams , ka viņš teiks " nē " . Viņš man arī teica " nē " . Vēlāk Augstākās Tiesas procesa laikā uztaisīju teātri - griezu vēnas , bet griezienā palīdu zem artērijas , lai nebūtu tik bīstami . Paņēmu savus matus un vēl novilku gar kaklu . Advokāte gandrīz noģība , bet tagad man viņas priekšā jāatvainojas , jo izrādījās , ka viņa bija stāvoklī . "

Dzeguzes skolā

Saka jau , ka cilvēka personība veidojas viņa dzīves pirmajos gados un tad arī beidzas pamatu formēšanās . Kāds bija Vladimirs , pirms kļuva par Valdi ? " Man bija trīs māsas un divi brāļi . Gadījās , ka vecaistēvs aiz mīlestības pret bērniem vai savas traģēdijas dēļ ( padomju vara manu tēvu Vaclavu pārpratuma un skolasbiedra nodevības dēļ gribēja ietupināt cietumā , bet nepaguva , jo spīdzināšanā viņš sajuka prātā ) mums ļoti pieķērās . Vecaistēvs man ļoti agri iemācīja lasīt , jau četru gadu vecumā . Viņš man jautāja : " Tu gribi redzēt plašo pasauli ? Ja gribi , jāprot lasīt , tāpēc sākumā iesi dzeguzes skolā . " Domāju - kas tā tāda ? Izrādījās , ka dzeguzes skola ir apmācības sistēma , kurā māca lasīt pa zilbēm . Aita blēj " bē , bē " , dzeguze dzied " ku kū " , govs mauj " mū mū " un tā tālāk . To visu uzrakstot un dzeguzes skolā mani sūtot , vecaistēvs iemācīja zilbes , līdz ar to viss nāca viegli . Vēlāk viņš izlikās , ka pazaudējis brilles , tāpēc vajadzīga mana palīdzība - lai palasu priekšā . Tas bija atraktīvi . Tā vecaistēvs ņēmās tieši ar mani , jo biju traģēdijas brīdī un nelaikā dzimušais bērns , nācu pasaulē septiņos mēnešos . "

Dalīties desā ar Jēzu

Par Dievu Valdis domājis visu mūžu , taču bērnībā izrīkojies pavisam ķecerīgi . " Vecāmāte bija dievbijīga , bet vecaistēvs pret Dievu izturējās , ievērojot subordināciju , viņš to pacieta kā vecāsmātes mīļāko . Manā bērnībā , sagaidot Lieldienas , pēc gavēņa vecāmāte virtuvē pie svētbildes klāja galdu . Man vēderā kurkstēja vardes , bet galdā pēc katoļu tradīcijas uz dvieļa nolikta svaigi cepta maize . Tas noveda pie prāta apjukuma . Tur bija arī desa un no Aglonas vesta pudele ar svēto ūdeni . Vērodams notiekošo , vecaimātei prasīju : " Kam tas ? " Viņa atbildēja : " Kristus augšāmcelsies , un tas ir viņam . " Kā mūžību gaidīju pienākam nakti , man bija gatavs plāniņš . Sagaidīju pirmos vecātēva krācienus , lēni, lēni norāpoju no krāsns mūrīša , izgāju virtuvē , kur pie svētbildes iedegts kvēpeklis , skatījos - Kristus liesmiņās vaiksta seju ! Man tā kā drusku bail . Zem galda paslēpies , sēdēju un gaidīju . Ar roku aizsniedzos līdz maizes kukulim , nolauzu gabaliņu . Grauzu klusiņām kā pele . Beigās domāju - bet desa taču arī ir . Grauzu arī to un pie sevis domāju - tas bija domāts Kristum ... Kas no rīta notiks ? Uzkāpu uz ķebļa un ar atlikušo desas gabaliņu nosmērēju Kristum visu seju , lai izskatās , ka viņš ēdis . No rīta vecāmāte baroja lopus , grabinājās ar spaiņiem , un es no krāsns augšas viņai saucu : " Bet es redzēju , kā Kristus desu ēda ! " Vecāmāte ieturēja pauzi un tad jautāja : " Nu , un vai garšīga bija ? " Teicu : " Jā ! " Nebija ne pēriena , ne pārmetumu , bet es priecājos , ka visus esmu labi piemānījis . Daudz vēlāk nodomāju , ka šo stāstu varētu nosaukt ,, Kā es ar Jēzu desā dalījos . "

Mīklainie pavedieni

Valda vecaistēvs pats nesmēķēja un nedzēra , toties viņam kā kolhoza priekšsēdētājam vienīgajam ciemā bija kandžas aparāts - lai ziemā piesaistītu latgaliešus meža darbiem , jo par tiem maksāja tikai kapeikas . Bet ciema skola līdz īpašas ēkas uzcelšanai atradās paša mājās , lielajā viesistabā . " Es tur , sīks būdams , rāpoju un visā klausījos . " Vecātēva celtajā skolā Valdis gan sāka mācīties tikai trešajā klasē . Uz pirmo klasi viņš tika aizvests piecu gadu vecumā , bet lielie puikas viņu piekāva , mācības nācās pamest . Tas pats atkārtojās nākamajā gadā . Tikai ar trešo piegājienu viss nokārtojās .

" Varbūt dzimšanas traumas dēļ biju ārkārtīgi jūtīgs bērns . Šis jūtīgums iet cauri visam manam mūžam . Pat cietuma kamerā piekopu masu hipnozi , vienu divpadsmit seansos izārstēju , viņam bija vaiga roze , bet otrs izlauzās no kameras , jo baidījās , ka no viņa izvilkšu informāciju par to , ka viņš ir stukačs . Līdz hipnozei aizdomājos nejauši , lai gan ezoterika jau iepriekš mani interesēja , biju lasījis Nikolaja Rēriha un Riharda Rudzīša darbus . Biju arī piedalījies Straupes slimnīcas galvenā ārsta Edmunda Rudzīša vadītajos hipnozes seansos."

Ieslodzījuma vietā Valdim veica tā dēvēto psihiatrisko ekspertīzi . " Man par visām varītēm gribēja piesiet atamana statusu , it kā es būtu grupas barvedis . Mani aizsūtīja uz desmito nodaļu , kur notika psihiatriskā ekspertīze . Starp citu , tur zīmēju maza formāta ieslodzīto portretus . Ārsti izdomāja man veikt elektroencefalogrāfiju , bet daktere Muze , līdzjūtīga būdama , pabrīdināja : " Valdi , tu esi iekritis ! Skaidrs , ka tev piesies bandas vadoņa statusu , jo encefalogramma uzrāda , ka tev ir interesantas smadzenes . Rezultāti liecina , ka tu varētu nodarboties gan ar hipnozi , gan citādi ietekmēt cilvēkus . " Tiesai tomēr neizdevās neko pierādīt .

Toties Rēriha personība Valda dzīvē joprojām ir svarīga . " No sociuma viedokļa viņš bija neveiksmīgs , no otras puses - kosmiska parādība . 1983. Gadā , kad Maskavā notika Nikolaja un viņa dēla Svjatoslava darbu kopīgā izstāde , aizbraucu to apskatīt . Tur bija izkārts PSRS un Indijas karogs , jo gaidīja ierodamies Svjatoslavu . Viņš piebrauca , sniedza visiem roku , arī es tur stāvēju . Atgriezies mājās , stāstīju par šo izstādi sievai , jo abi sekojām līdzi šīm lietām , interesējāmies par Rēriha ētisko mācību . Ivonna aizbrauca uz Maskavu , lai apmeklētu izstādi . Viņa tolaik bija stāvoklī ar mūsu meitu Elizabeti un pēdējā zālē pie Svjatoslava gleznas Pasaules bojāeja sāka šausmīgi raudāt un noģība . Sievu aizveda uz slimnīcu . Nav brīnums , ka Elizabete tagad studē mākslas pedagoģiju un psiholoģiju - viņa tās spēku piedzīvojusi , būdama mātes miesās ."

Absolūti brīvais

Katram nav lemts visu mūžu augt , taču Valdis zina , ka tas ir iespējams . " Mana ideālistiskā personība faktiski varēja formēties tikai izsūtījumā , jo kontrasti , pretmetu cīņa visu liek skaidrāk saskatīt . Kad ierados kriminālistu nometnē , neviens nevarēja saprast , kāpēc esmu tur aizsūtīts . Politdaļas priekšnieks pārlasīja manu lietu un iesaucās : " Kādu pasažieri mums atsūtījuši , kur lai mēs viņu grūžam ? ! 72. pants ! " Pēc Krievijas Kriminālkodeksa tas nozīmēja antisovjetčinu , bet pēc Latvijas - bandītismu . Viņi uztraucās : " Atsūtījuši mums te antisovjetistu , lai sabojā mūsu normālos kriminālistus ! " Un tad viņi izdomāja ielikt mani ceturtajā barakā , kur dzīvoja tie , kam atcelts nāvessods , pašas padibenes . Jaunībā biju nodarbojies ar Austrumu cīņām , tāds ašulis , un baiļu man nebija . Lēģerī man dažreiz pat aizrādīja : " Valdi , tu laikam nesaproti , kur atrodies ! " Bet man bija , tā sakot , pie vienas prievītes - biju pieņēmis nāves likumu , iekšēji jau vairākkārt miris , un arī ceturtajā barakā dzīvojošajiem bija atcelts nāves spriedums , tāpēc viņi bija piedzimuši no jauna . Kas man ko nedzīvot starp jaundzimušajiem ! Lēģerī valdīja čečenu un gruzīnu mafija , kas man teica : " O , gosķem buģeš ! " Tie bija miljonāri , kas nekad nebija strādājuši , un viņi gulēja pēļos . Cietuma priekšnieks pie viņiem sūtīja ziņnesi , lai darītu zināmu , ka nāks apciemot . Šie meklē konjaku , jo priekšnieks ieradīsies . Tā kā nebiju nevienu nodevis un izrādījos tīrs , man atļāva dzīvot brīnišķīgu dzīvi - es tikai rakstīju un radīju gleznas . Gruzīni un čečeni tā bija par mani parūpējušies , ka staigāju pa visu zonu , kas bija sadalīta četrās lokālās daļās , jo es vienīgais simbolizēju viņiem brīvību . "

Mistiskā pieredze

Tieši ieslodzījumā sākās Valda mistiskā pieredze , jo nometnē viņš satika hantu šamani , kurš jau pašā sākumā teica : " Būsi mans draugs . Tu esi šeit atbraucis , lai uzrakstītu par mums grāmatu . Šo vietu sauc Labitnangi , un tu apsēdies tieši svētajā vietā , tātad tevi atsūtīja Dievs . " Tajā brīdī sēdēju nokalnītē , netālu no improvizēta futbola laukuma . " Labitnangi nozīmē - trīs koki , un tie auga tieši tur , kur šobrīd sēdi . " Grāmatu Valdis nav uzrakstījis līdz šai dienai , bet nometnē viņš ieguvis tiešām mistisku pieredzi . " Lai gan liktenis ir racionāls , mums šķiet iracionāls , jo mēs to nesaprotam . Tas tāpēc , ka nespējam redzēt visu dzīvi vienkopus . Ar dzīvi ir kā ar gleznu - kopumā to redzam tikai no atstatuma . Tad atklājas viss simboliskais . " Tomēr mēs sarunā atgriežamies pie pagaidām neuzrakstītās grāmatas . " Rakstīt par ētisko var tikai vislielākajā mēslainē , jo kā vissmalkākā dzirkstelīte tas labāk pamanāms tumsā . Nometnē biju garīgi tīrs , man nebija baiļu , iekšējas pretestības , un es nevienu netiesāju . Man visi noziedznieki šķita kā asinsbrāļi , kas nonākuši tādā pašā ķezā , kādā biju es . Draudzīgums un goddevība , ar kādu mani uzņēma , ļāva justies kā koncertturnejā . Nometnes dzīvē ieraudzīju visas cilvēciskās kvalitātes : godu , vīrišķīgumu , taisnīguma izjūtu . "

Apmaldījies cilvēks

Runājot par dzejas un mūzikas ceļiem , Valdis saka : " Man šķiet , ka nekas pie cilvēka tīši neatnāk . Piemēram , pavērtēsim atombumbas ideju . Vairākos kontinentos tā saistīta ar enerģētikas jautājumiem , bet enerģētika ir kā Saules enerģijas pieraksts : zāle šifrē savu daļu , vabolītes – savējo , vanags , vista un bruņurupucis - savu , un tieši tāpat ir ar cilvēku . Ja cilvēks ir atvērts , viņš spēj uztvert to informāciju , kurai uzskaņots . Jo cilvēks vaļīgāks , brīvāks , mazāk sociāls , jo vairāk absolūtas informācijas viņš spēj iegūt un realizēt . Viņš spēj uztvert savu uzdevumu . Bet principā jau cilvēki noņemas ar sociumu , savstarpēju sacensību - kurš skaistāks , ātrāks . Tas ir tāds zooloģiskais ceļš . Ir arī otrs - intelektuālais ceļš . Garīgumā ir tikai klusuma zona , un tajā cilvēks spēj realizēt savu uzdevumu . Domājams , ka šis uzdevums ir nolikts , turklāt tikpat precīzi , cik reizrēķins . Tikpat precīzi , cik suņa neiejaukšanās vārnas ķērcienu melodiskajos labojumos . Dabā katrs uztver savu enerģētisko spektru un izpilda uzdevumu . Cilvēks ir visvairāk nomaldījusies būtne , jo viņš grib laika gaitā zaudētos , bet savulaik instinkta līmenī piešķirtos aktus , kā gaišredzība un telepātija , aizstāt ar prātuļošanu . Viņš grib prognozēt nākotni , taču tā nav jāprognozē , jāsarežģī . Lai cik tas būtu dīvaini , pagātne , tagadne un nākotne būtībā pastāv vienlaikus . Vai šo fenomenu atrisinās zinātne , vēl ir neatbildams jautājums . Es domāju - jā . Tas ir tikpat abstrakti , cik telefonā pajautāt : " Cik Tokijā šobrīd pulkstens ? " Samulsīsi - dzīvojam uz vienas Zemes , bet atšķirīgos laikos , turklāt tie visi eksistē vienlaikus . "

Pats savā cietumā

Valdis savā klusuma zonā ir jau ilgi , bet reizēm viņš no tās iznāk . " Publiskā telpa momentā liek sev kalpot , un es pieķeru sevi pie sajūtas , ka šī kalpošana ir pavedinoša . Gribas lielam būt . Un atkal sevi pieķeru : o , nu jau tu ej atbalsis lasīt ... Patiesībā tā tu pazaudē savu balsi . Un tad ir jāatsakās . Faktiski cilvēks ir būtisks tikai sev un kosmosam . Ja rīt no rīta tevis nebūs , pret vakaru jau tiksi aizmirsts , neviens nemeklēs ceļu pie tevis . Bet tas , ko es esmu domājis , slēpis , ar ko starojis , ir un paliek ierakstīts visos energolaukos . Mēs saprotam elektromagnētisko lenti , kurā ieraksta balsi , tāpat ir ar ciparu sistēmu un disku , taču jābūt diezgan plānprātīgam , lai neiedomātos , ka mūs neieraksta viss apkārt starojošais kosmoss . Lai kā tas arī būtu , esam ļoti reāla kosmosa sastāvdaļa , un tas , ko izstarojam , atnāk pie mums pašiem atpakaļ . Sabiedrība tur neko nevar palīdzēt . Sākumā gribam sabiedrību , lai izrādītos , bet patiesībā katram jāiepazīst pašam sevi , un tas var notikt tikai klusuma zonā , kur viegli nonākt kā cietumā , jo tajā katram ir garantēta brīvība . Lai kaut ko darītu , vispirms vajag nedarīt neko . Pats smejos , ka slaistos , līdz mani iztraucē iekšējā dzirkstele , un tad es dodos to satvert , lai ieliktu kādā kopējā zīmējumā . Ja cilvēks visu laiku ļoti cītīgi strādā , viņš dziļi iestrādā savas kļūdas , aklimatizē tās un padara pamatīgas , vairs neatgriežoties pie sākuma . Mēs pārāk daudz domājam kopā ar sabiedrību , nevis paši saskaņā ar savu kosmisko būtību . Domājam horizontāli , nevis vertikāli un sabiedrībā kā spogulī meklējam sevi , taču tur kā zooloģiskas būtnes pēc konkurences principa saplosām cita citu . "

Mīlestības gadalaiki

Taisnības labad jāteic, ka Valdis nav nekāds eremīts , viņam ir pavisam normāla ģimenes dzīve , ko piepilda sieva Ivonna un meita Elizabete . " Ivonna man ir jestra pele . Kad viņu apprecēju , teicu : " Vecumdienās tu izskatīsies vēl labāk nekā tagad ! " Ivonnai ir ļoti sievišķīga figūra un seksuāls temperaments . Mēs apprecējāmies pirms manas notiesāšanas , kad man bija 23 , Ivonnai - 22 gadi . Sieva mani gaidīja no izsūtījuma . Tas bija nopietni . " Uz jautājumu , kas ir mīlestība , Valdis atbild pārliecinoši : " Ir teikts : mīli sevi ! Ja tu sevi nemīli , kāpēc man tas būtu jādara ? ! Mīlestībā ir dažādi gadalaiki : pavasaris , kad kājstarpes pumpuru briedums uzlauž gurnu dobi , jo runā sugas turpinājuma aicinājums , atveras kaislības , bet vēlāk , kad caur sievu un bērnu atnāk ģimeniskā apziņa , sākas īstā , tēva mīlestība , un pats kļūsti vasarīgāks , savukārt rudens mīlestībā saproti , ka kalendāri lido kā dzērves uz dienvidiem , un dziestošās jūtas kļūst ārkārtīgi izmisīgas , tu redzi , kā aiziet cilvēki , un saproti , ka pat kapsēta ir mīlestības vieta . Tieši tad caur mīlestību pret tuvākajiem , dzimtu , sākas dzimtenes mīlestība . Tāpēc es saku , ka var mīlēt dzimteni , nemīlot valsti . "

Nosapņotās dziesmas

Lai būtu kā būdams , savā pasaules izpratnē un personiskās pieredzes pamatos Valdis ir mistiķis . " Radikālos dzīves brīžos esmu redzējis sapņus . Kad pamostos , saprotu , ka tas , ko redzēju , patiesībā nav sapnis , un vēlāk piedzīvoju šā noredzējuma piepildīšanos stundu pēc stundas , dienu pēc dienas . No tā var samulst , jo nesaprotu , kāpēc jau iepriekš visu redzēju . Lai sagatavotos ? Piemēram , nosapņoju dziesmu , kuru izpildu koncertā , un man no tās visa dvēsele piepildās ar skumjām , mīlestību un ekstāzi . Raudu . No rīta pamostos izmisis , jo šo dziesmu neatceros . Tad atminos hantu šamaņa teikto , jo viņš man mācīja identificēties ar sevi un vidi . Kā hanti uzmin enerģijas un medījuma atrašanās vietu ? Šamanis man atklāja rituālu , kā sasniegt to , ko indieši sauc par meditāciju . Tas līdzinās stāvoklim , kādā bērni met kūleņus vai derviši griežas ap savu asi . Viņš man teica : " Apgulies uz muguras , aizver acis un ar atmiņas redzi ieraugi vietu , kurā esi apgūlies ! Ja esi to ieraudzījis , vēlreiz aizver acis ! Kad tās aizver , jau aizvērtas , acis apgriežas otrādi , kā miegā . Tad vēlreiz ieraugi šo vietu , lai to mierīgi atstātu . Celies augšā ! " Man sākumā traucēja griesti , jo cēlos ne tikai augšā , bet it kā izplūdu miesā pa visu telpu līdzīgi piepūstam balonam . Tikai vēlāk iemācījos izsprukt ārā . Pēc tam , kad esi izkļuvis no telpas , jāpaskatās uz to un viss jālikvidē , jāizslēdz , jāpadara par tumšu ainavu . Tad jāstāv pilnīgā tumsā . Aiz muguras atrodas enerģijas lauks , kurā tev jāiekļūst , bet tas tumsā projicējas kā vēl tumšāka vieta , bedre , bezdibenis . Nemetot kūleņus , tev jāatsperas , jāmetas otrādi un ar muguru pa priekšu jākrīt šajā bezdibenī . Galvenais - noturēties līdz pēdējam ! Pārņem aukstums un šaušalas , bet tajā brīdī vari nolasīt visu , kas tavā dzīvē bijis . Manā gadījumā - arī redzēto sapni ar dziesmu . Šim kritienam jāļaujas , lai gan jau ceturtajā sekundē gribas to pārtraukt . Tiklīdz izdzirdu dziesmu , varu celties , paņemt ģitāru un to spēlēt . Šādā veidā tapusi lielākā daļa manu darbu."

Līga Rušeniece - Apritē : Kā pasaules nepievilts bērns (6. augusts 2015. )

« Dziesminieks ir savu baznīcu atstājušais cilvēks , kas joprojām meklē garīgumu humānismu zaudējušajā pasaulē , » uzskata dzejnieks un komponists Valdis Atāls . Šīs nedēļas nogalē viņš piedalīsies 6. Latvijas dziesminieku saietā , kas notiks Jaunpiebalgas novada dabas saimniecībā Lielkrūzes .

Cilvēks meklē cilvēku

« Tā ir unikāla iespēja satikt cilvēkus , kurus pazīsti , ar kuriem ir interesanti kopā , kuri ir mazāk pretenciozi un nerada kontaktspriegumu . Pasākums notiek dabā , tie reizē ir svētki un atpūta , viss vienā kausā , » tā par dziesminieku saietu saka dzejnieks un komponists Valdis Atāls . Saietā ar savu publiku satiksies dziesminieki un dzejnieki , uzrunājot klausītājus gan no lielās kokā veidotās estrādes , gan koncertos un pasākumos zem klajas debess . Jau 7. augusta vakarā sāksies pirmais lielkoncerts , pusnaktī - tradicionālā nakts sadziedāšanās pie ugunskuriem , un vienā no tiem uzstāsies Valdis Atāls un tulkotājs Valdis Bisenieks . Par šīs uzstāšanās reizes programmu viņš īpaši nedomājot , jo « viss atkarīgs no situācijas un klausītāja , jo ir brīži , kas iedvesmo , ir brīži , kas ir vienaldzīgi . Es jau neeju pļavā kā draiska meitenīte padziedāt . Ko dvēsele man dos dziedāt , to arī izpildīšu , kaut ko no vecā , iespējams , arī ko jaunu . »

Dziesminieku saietā ik gadu galvenokārt piedalās apmēram vieni un tie paši dalībnieki , arī publika jau nostabilizējusies , bet ik gadu uzrodas arī jaunas sejas . « Vecie dziesminieki ir kā jau nospēlētas plates , bet jaunie dziesminieki nāk klāt ar savu plānprātību , un tas ir rosinoši . Arī publikā ir jau savējie un ik gadu ir arī ziņkārīgie , kas grib paraudzīties uz citādo , » domā Valdis Atāls . Dziesminieku saietā uzstāsies arī dzejnieki Amanda Aizpuriete , Leons Briedis , Valdis Bisenieks , Māris Salējs , Arvīds Ulme un citi . « Šis pasākums ar katru gadu kļūst arvien populārāks , manuprāt , tāpēc , ka šajos laikos cilvēki meklē cilvēcību , vienkāršu draudzēšanos . Īstenībā cilvēki ir tik nomākti ar sociālajām grūtībām un naudas medīšanu , un mēģināšanu nostāvēt pretī politiskajai prostitūcijai , un vienā brīdī gribas ieraudzīt sev pretī naivu un skaistu cilvēku , » uzskata Valdis Atāls .

Mūziķis domā , ka mūsdienu Latvijā vislielākais bards ir Kaspars Dimiters , jo « viņš ir sociāli aktīvs , pat sociāli agresīvs , bet dīvainākais ir tas , ka mēs negribam dzirdēt patiesību , mēs gribam dzirdēt mīlestību . Trakums , ka patiesība iztraucē un saplosa , un tad cilvēks , gluži kā no ligzdas izdzīts putns , skraida un nevar atrast savu vietu . Mēs gribam skaistus māņus , jo gribam dzīvot ar mīlestību , nevis tapt nogalinātiem ar diagnozi jeb patiesību . »

Saogot un sasēņot albumu

« Ha , pietrūka naudas trīs dziesmu ierakstīšanai . Laikam jāiet mežā ogot un sēņot un jāsaogo un jāsasēņo , lai var iesākto pabeigt , » tā par savu jauno albumu saka Valdis Atāls un cer , ka viņa jaunais disks dienasgaismu ieraudzīs rudenī . Iepriekšējais tapa pirms jau ilgāka laika , un mūziķis uzskata , ka nu ir pienācis īstais brīdis , lai « palaistu pasaulē sev nozīmīgas garīgas atklāsmes , jo bards ir motivēts - viņš izpilda jēgpilnas dziesmas » . Šajā laikā dziesmas rakstoties grūti , jo ir pārāk daudz jādomā par fizisku izdzīvošanu , tas aizņem lielāko daļu laika un arī prātu , bet arī publika ir tikpat norūpējusies par elementāru izdzīvošanu un vairs neesot uzmanīgi klausītāji . « Tāpēc ir labi , ja šādos saietos kopā nāk dziesminieki un klausītāji , viņi kopā izveidos cilvēku slāni , kas iemācījies klausīties otru cilvēku , kas mācās klausīties mūziku . Mūsdienās spēja klausīties otru ir nenovērtējama . Sociāli tik šķirtā sabiedrībā cilvēku maz interesē otrs cilvēks , patiesībā otrs interesē tikai tik daudz , cik liela ir iespēja viņu izmantot . Ja no otra nevar gūt nekādu materiālu labumu , tad interese beidzas , » uzskata dziesminieks . Un tas esot loģiski , jo sabiedrība padarīta par naudas atkarīgo , kas ir tāda pati slimība kā visas citas zināmās atkarības . « Ja grib pārvaldīt sabiedrību , tā ir jāsašķeļ , nacionāli jāsamaisa un jāpadara par patērētāju sabiedrību , kurā savā starpā sacenšas nevis ar garīgām , bet ar mantiskām lietām , kurā rotājas ar jahtām un limuzīniem , un mantiskai sacensībai jābūt it visos slāņos , pat ubagiem ir jāsacenšas , kurš iegūs vairāk , » saka dziesminieks . Šādi procesi nav unikāli Latvijā , tā notiekot it visās sabiedrībās , kas pārdzīvo liberalizāciju , tātad vienlaikus tiek palaisti vaļā arī cilvēka pamatinstinkti , un cilvēks « kļūst sociāli darvinistisks , par visu varu parāda savu mežonīgo dabu - pierāda to , ka ir cēlies no pērtiķa . Vispār cilvēks ir agresīvs parazīts - mēģina uzkundzēties visām dzīvības formām , mēģina kolonizēt citas planētas Saules sistēmā , prāto , kur varētu iecirst zobus kosmosā . Vai kosmoss ļaus šai slimībai izplesties , es nezinu . »

Māksliniekam ir arī viedoklis par pēdējā laikā tik aktuālo bēgļu jautājumu . « Tautu staigāšanas rezultātā nācijas sajaucas , pazūd nacionālais egregors , un tā cilvēki ir vieglāk pārvadāmi . Ja vēl izdodas viņus piesiet pie materiālajām lietām , garīgajam atstājot vien nulles vērtību ... Zinu , ka šādi teksti izklausās pēc pasaules pārvaldītāju klubiņu teorijas , bet viens no tādiem klubiņiem ir baznīca , kas visilgāk ir ekonomiski kontrolējusi Eiropu , tomēr tas nav vienīgais , jo ir arī amerikāņu un anglosakšu kapitāla turētāji . Protams , tie , kam jau ir bagātības , domā par to , lai viņiem bagātību būtu vairāk , tikai viņi ir sabijušies , ka ļaužu masa ir pārāk liela , lai to varētu pabarot , tāpēc jādomā , kā samazināt cilvēku skaitu pasaulē - vai ar slimībām , vai ar kariem . Un kā nepieļaut dumpīgumu . »

Zelta zivtiņa neķeras

« Braucu makšķerēt , bet zelta zivtiņu vēl nav izdevies noķert , » smej Valdis Atāls un piebilst , ka nu jau esot tajā nopietnajā vecumā , kurā jau sen kapu kalniņš redzams , bet aizvien kalnā gribas iet . « Es nesaņemu nekādu valsts pabalstu , pat pensiju nesaņemu ne centa , es pat drīkstētu atteikties no pilsonības . Sagadījās tā , ka viens uzņēmējs , kurš mani uzrunāja remontēt veikalu , pēkšņi aizlaidās uz Angliju ar visu manu darba grāmatiņu . Nu man būtu jāskrien pa riņķi uz visām vietām , kur esmu strādājis , jāņem izziņas , lai varētu dabūt pensiju , bet izrēķināju , ka man vienalga nebūtu vairāk par 70 eiro . Un tad es domāju , ka dēļ tā neskriešu , ne jau lepnības dēļ , jo ir skaidrs , ka ar to arī nevaru izvilkt , » saka mūziķis . Ik pa laikam viņš piekrīt būvēt siltumiekārtas un kamīnus , bet , kad « nonāk pavisam badā un veselība tomēr atļauj » , tad piekrīt restaurēt vecas mājas . « Tā es pakalpoju mājas garam , pēdējās divas mājas , ko restaurēju, bija ap 120 gadu vecas , » atklāj Atāls . Par sabiedriskajām aktualitātēm viņš ikdienā « necepoties » , jo - kāda jēga ? « Izlasīju , ka Dalailama domā par to , ka vairs nereinkarnēsies , un šī ziņa gan rada nopietnu garīgu krīzi . Ja cilvēks saka - mans garīgais pienesums šai pasaulei vairs nepalīdzēs , jo tā ir tiktāl sakropļota , tad domāju - šis cilvēks mums pagriezis muguru un aiziet viens . Jo viņa devumu vairs neviens nespēs paņemt . » Lai vai kā , mūziķis ir nolēmis pabeigt darbu pie iesāktā albuma , jo pašam nepatīkot nepabeigti darbi . « Un tad jau redzēs , kas un kā būs . »

2008. gada raksts internetā

2008. gada raksts internetā

Lai arī Valdis Atāls vislabāk zināms kā dziesminieks , viņš to nekādi nevar nosaukt par savu galveno izpausmes avotu , lai kā to vēlētos . Iemesls ir ikdienas realitāte . " Mūzika ir tikai viens no špagatiem , ko taisu , nesasitot nevienu no teikuma priekšmetiem , " viņš atzīst . " Faktiski darbojos ļoti plaši , bet tai pat laikā nesamoku savu garīgo vēderu . " Plašā darbošanās izpaužas ne tikai mūzikas un literatūras , bet arī gleznošanas un kamīnu būvēšanas , kā arī interjera veidošanas jomā . Valdis sevi dēvē par joņotāju , jo darbi sanākot pa visu Latviju . Par to trūkumu Atāls nevar sūdzēties , jo kļuvis par pieprasītu kamīnmeistaru . " Kamīni , ko esmu būvējis , man pašam sagādājuši prieku , jo ar pasūtītāju vienojos , ka jukšu prātā viens , " saka mākslinieks , kurš arī šai darbības sfērai pieiet maksimāli radoši . " Pasūtītājs var būt priecīgs vērotājs , kurš izsaka pamatideju . Man nepatīk izdabāt nepieaugušam estētiskam pasaules uzskatam vai kalpot tikko modē ienākušam materiālam . "

Ar mozaīkas tehniku nodarbojas kopš 1972. gada . Gleznas un mozaīkas atrodas vairākās privātkolekcijās Latvijā , kā arī Zviedrijā un Spānijā . Mākslinieks pašlaik nodarbojas ar interjera izbūvi , sienu gleznojumiem , kamīnbūvi . Mozaīkas pogu tehnikā sācis veidot no Mākslas festivāla „ Bildes 2003 ” gada . Mūzika un mozaīkas - papildinot viena otru sniedz patiesu baudījumu un skatītājiem ļauj caur Valda Atāla mūziku izprast mozaīkas , bet caur mozaīkām - mūziku .